Regīnas Ezeras darba ”Dziesma par pēdējo govi” tēma ir par cilvēku alkatības atstātajām sekām retu dzīvnieku apdzīvotās vietās. Cilvēki, kārodami jūrasgovju teiksmaini dziednieciskos taukus, nogalināja šos brīnišķīgos dzīvniekus.
Man liekas, ka autore ar šo darbu ir vēlējusies pateikt to, ka cilvēku alkatība nodara lielu postu dabai un vajag pret dabu izturēties tā, kā mēs gribētu, lai pret mums izturas.
Darbā „Dziesma par pēdējo govi” ir izmantots pretmetu vienību kompozicionālais paņēmiens – „Vai likteņa ironija, o, neredzamā svešiniece, tevi nosaukusi reizē par sirēnu un jūras govi – reizē par netveramu brīnumu un gaļas lopu?” ,”Vai tā ir tā pati – vienlaikus realitāte un ilūzija(...)”.
Autore ir devusi lirisko atkāpi, jo ir parādīta viņas attieksme pret to, ko viņa ir aprakstījusi, un sižetiski organizējošo pārstāstu no dabaszinātņu literatūras avotiem par jūras govju atklāšanu un tās vietu.
Šajā vietā ir parādīts autores ārējais monologs un apziņas plūsma.
…
