Noskatoties Raiņa traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” ekranizējumu, pievērsu uzmanību tieši aktieru emocionalitātei, kura, šķiet, brīžiem bija nepārliecinoša, jo, piemēram, Jāzeps monologos runāja tik klusu, ka nevarēju īsti saprast, cik ļoti viņš pārdzīvo kādu konkrētu situāciju, kā arī brāļu dialogi reizēm bija nepilnīgi ar runai piemērotu intonāciju, taču, lasot pašai lugu, bija daudz interesantāk, jo lasīju emocionāli un skaļi, un tas, manuprāt, bija nepieciešams, lai konkrētāk un spēcīgāk izteiktu, attēlotu pārdzīvojumu; kaut gan ir dažādi cilvēki, un Raiņa teksts tiek uztverts citādāk.
„Darīt pozitīvo, labo,” saka Jānis Rainis, kaut arī jaunībā ir piedzīvojis krīzi( viņu apvaino nepatiesi, autoram netic); savos darbos ir ievijis piedošanu, kas ir ļoti pozitīvs un cilvēcīgs, no rakstnieka sirds izrietošs fakts.
…
