Šo noveli Jānis Ezeriņš raksta pirmajā personā. Novelē Jānis Ezeriņš pēc vairākiem gadiem apmeklē veco draudzes skolu, kurā mācījies pirms daudziem gadiem un gremdējās atmiņās par pavadīto laiku tur. Ezeriņš dalās pārdomās cik tagad bērni apzinīgi iet uz skolu, visi soli telpā stāvēja tādi paši kā pirms 15 gadiem. Viņa laikā gan soli bieži vien tika izārdīti. Tad Ezeriņš īsumā raksturo savus bijušos klasesbiedrus. Klasesbiedrs Rudzons, kurš nebija Ezeriņa draugs tagad esot sūtniecības sekretārs. Grunduļš, kuram viena acs bija zila, otra brūna nebija nekāds stiprinieks, savukārt Zilevics, gāzis gar zemi visus draugus, bet nesen esot komandējis nacionālās armijas pulku.
