Hermeneitika (grieķu 'ερμηνεύειν 'skaidrot') ir filozofiska mācība par interpretāciju, tās teorijām un metodēm. Hermeneitikai ir ļoti gara vēsture - tās aizsākumi meklējami jau antīkajā pasaulē, savukārt kopš viduslaikiem tā pastāvējusi kā Bībeles skaidrošanas disciplīna, līdz 19.gs. vācu teologs un filozofs Frīdrihs Šleiermahers attīstīja hermeneitiku kā disciplīnu, kas potenciāli var interpretēt ikvienu tekstu. 20.gs. hermeneitika turpināja attīstīties, balstoties vācu filozofa Edmunda Huserla fenomenoloģijas tradīcijā. Par atsevišķu virzienu Rietumeiropas filozofijā hermeneitika sāk veidoties 20.gs.otrajā pusē. Nozīmīgākie 20.gs. hermeneitikas pārstāvji bija Martins Heidegers, Hanss Georgs Gadamers un Pols Rikērs. Mūsdienu hermeneitika, pievēršoties interpretējamajam objektam tā vēsturiskajā, sociālajā, kultūras kontekstā, uzlūko to kā daudznozīmīgu, interpretācijas iespēju ziņā atvērtu, nenoslēgtu. Hermeneitikas uzmanības centrā ir ne tikai tekstu interpretācijas jautājums, bet arī komunikācija kā tāda.
