Author:
Evaluation:
Published: 29.05.2015.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: n/a
References: Not used
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 1.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 2.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 3.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 4.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 5.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 6.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 7.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 8.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 9.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 10.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 11.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 12.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 13.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 14.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 15.
  • Summaries, Notes 'Nefroloģija', 16.
Extract

49. Akūtas un hroniskas hiponatriēmijas terapija un komplikācijas.
Stāvoklis, kas plazmas Na ir <135 mmol/L.
Akūtas hiponatriēmijas terapija: mērķis ir katrā ārstēšanas dienā palielināt Na līmeni par 8 mmol/L vai par 1-2 mmol/L stundā (ieturot 8 mmol/L), līdz izzūd simptomi. Pielieto izotonisko NaCl šķidrumu vai ar sāls tabletēm. Normovolēmiskās hiponatriēmijas korekciju var sākt ar hipertonisko NaCl šķidrumu (3%), līdz Na koncentrācija plazmā sasniedz 120 mmol/L un pēc tam, lai normalizētu sāls-ūdens līdzsvaru lieto konservatīvas metodes (ūdens nedzeršanu, sāls tabletes, furasemīdu).
Hroniskās hiponatriēmijas terapija: Na līmenis jāpaceļ lēnām, pirmajās 24 h par 10 mmol/L un 48 h par 18 mmol/L. Jāierobežo šķidruma uzņemšana (1 L dienā). Ja nevar ierobežot ūdens uzņemšanu lieto demeklociklīnu (300-600 mg 2x dienā, 5-14 dienas), kas izraisa nefrogēnu bezcukura diabētu. Na normalizēšanai lieto NaCl izotonisko šķidrumu, jākontrolē Na līmenis sērumā. Ja nereaģē uz izotonisko šķidrumu ordinē 3% NaCl šķidrumu (0.15-0.3 mL/kg/h).
Komplikācijas: palielinās intrakraniāls spiediens un rodas neiroloģiskie simptomi (konvulsijas, apjukums), smadzeņu bojājums, koma, nāve

50. A. renalis stenozes izraisīti simptomi un nieru kaite.
Renovaskulārā hipertensija – sekundārā hipertensija, kas rodas dēļ pavājinātās nieru apasiņošanās, ko izraisa nieru artērijas stenoze (vienas vai abu).
Etioloģija: ateroskleroze, fibromuskulārā displāzija, trauma, aortas dislokācija, neirofirbomatoze.
Klīniskā aina: hipertensija, kas ar grūtībām padodas medikamentozai terapijai. Jādomā par RVH, ja: AH sākās pirms 30 vai pēc 55(65) gadiem, sākās strauji, labi kontrolētas hipertensijas progresēšana, rezistenta hipertensija pret 3 medikamentiem, strauji progresējoša retinopātija, nieru funkciju pasliktināšanās pēc AKEi lietošanās, sistoliskais un diastoliskais troksnis virs vēdera aortas.
Diagnostika: dinamiskā scintigrāfija, kaptoprila raudze, doplersonogrāfija, MRA, DTA.
Terapija: konservatīva – KKB un citi antihipertensīvie līdzekļi, jāizvairās no AKEi lietošanas;
Revaskularizācija: angioplastika, stentēšana.
Išēmiskā nefropātija – rodas, ja nieru artērijas stenoze ir smaga, abpusēja; manifistējās ar pavājinātu nieru funkciju – līdz termiskai nieru mazspējai. Par diagnozi liecina: ANM lietojot tantihipertensīvos līdzekļus, progresējošā nieru mazspēja RVH slimniekiem (ārstējot konservatīvi), neskaidra progresējošā mazspēja pacientiem ar refraktāru hipertensiju pēc 50 gadu vecuma.

Author's comment
Atlants