-
Valters Benjamins "Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā"
Ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociologs, literatūras kritiķis, tulkotājs un esejists Valters Benjamins dzimis Berlīnē bagātā uzņēmēju ģimenē 1892. gada 15. jūlijā. Valtera tēvs Emīls Benjamins strādāja par banķieri Berlīnē, taču vēlāk pārcēlās uz Berlīni, kur pārdeva senlietas. Emīls apprecējās ar Valtera māti Paulīni Šonflies.
1902. g. Valters Benjamins tika uzņemts Ķeizara Frīdriha skolā Šarlotenburgā, kur pabeidza vidusskolas gaitas pēc desmit gadiem. Nestabilās veselības dēļ 1905. g. Benjaminu aizsūtīja uz internātskolu Tīringenas laukos. Pēc diviem gadiem Benjamins atgriezās Šarlotenburgā. 1912. g. Benjaminu uzņēma Alberta Ludviga Freiburgas Universitātē, taču vasaras semestra beigās viņš atgriezās Berlīnē, kur tika uzņemts Humbolta Universitātē Berlīnē, lai turpinātu filozofijas studijas. Benjaminu ievēlēja par Brīvo Studentu Apvienības prezidentu un viņš sāka rakstīt esejas par strīdīgiem izglītības un vispārējās kultūras izmaiņu jautājumiem. Benjaminu atkārtoti neievēlēja par apvienības prezidentu, tāpēc viņš atgriezās Freiburgas Universitātē.
Kad sākās Pirmais pasaules karš, Benjamins uzticīgi sāka tulkot 19. gs. dzejnieka Čārlza Bodlēra darbus. 1917. g. Benjamins nonāk Bernes Universitātē, kur iepazīstas ar Ernstu Blohu un Doru Sofiju Pollaku, kas vēlāk kļūst par viņa sievu. Benjamina un Sofijas ģimenē piedzima dēls Stefans Rafaēls. 1919. g. Benjamins ieguva doktora grādu (ar izcilību) ar disertācijas eseju “Kritikas jēdziens vācu romantismā”. Vēlāk, nespēdams uzturēt sevi un savu ģimeni, Benjamini atgriezās Berlīnē un dzīvoja pie saviem vecākiem.…
Valtera Benjamina kā filozofa mūsdienu aktualitāte saskatāma procesu skaidrojumā mākslā, arhitektūrā, sabiedrībā. Saistības pārmaiņās Valters Benjamins saskata, kā plānu, ieceri, apzinātu virzību uz noteiktu rezultātu, kolektīvi bezapzinātā [1] nosacītu rezultātu. Taču, ko Benjamins saprot kā modernisma projektu, kā definējis modernismu, kā domājis par modernitāti? Benjamina domas par modernismu pakāpeniski atklājas esejās - „Parīze, XIX gadsimta galvaspilsēta”- iezīmē modernisma sākotni, pāreju no romantiski klasiskā perioda modernajā. „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā” pievēršas oriģināli skaidrotām laikmeta pārvērtībām saistībā ar tehnikas attīstību.
