Renē Dekarta “Meditācijas par pirmo filosofiju” ir viens no nozīmīgākajiem jaunlaiku filozofijas tekstiem, jo tajā ļoti koncentrētā veidā izvirzīti jautājumi, kas turpmāk kļuva centrāli epistemoloģijā un prāta filozofijā: ko cilvēks vispār var zināt droši, kā iespējams nošķirt patiesu zināšanu no šķietamības, cik uzticamas ir sajūtas, kādā veidā cilvēks zina pats savu eksistenci un kādas attiecības pastāv starp prātu un ķermeni. Dekarta metode sākas nevis ar gatavu teoriju par pasauli, bet ar mēģinājumu atrast tādu izziņas sākumpunktu, kuru nebūtu iespējams apšaubīt pat visradikālākajā skeptiskajā scenārijā. Tieši šī iemesla dēļ Pirmās un Otrās meditācijas savstarpēji veido vienu ļoti ciešu argumentācijas loku: Pirmajā meditācijā tiek nojaukta ierastā pārliecība par zināšanām, bet Otrajā meditācijā no šī šķietamā tukšuma tiek atrasta pirmā drošā atziņa.
Otrā meditācija ir īpaši nozīmīga tādēļ, ka Dekarts tajā nemēģina uzreiz pierādīt ārējās pasaules, Dieva vai ķermeņa eksistenci. Viņa uzmanība sākotnēji pievēršas pašam domāšanas aktam. Pat ja viss, ko cilvēks redz, dzird, atceras un iedomājas, būtu maldīgs, joprojām paliktu fakts, ka šaubīšanās, maldīšanās un domāšana notiek.…
