7. Dzejas teksts galvenokārt rakstīt 4rindēs un 3rindēs. Autors nav aizrāvies ar atskaņu lietojumu, kas pašu dzeju domu padara būtiskāku, jo lasot retos Bodlēra dzejas pantus ar atskaņām, pārņem rotaļīga sajūta. Retāk ir lasāmi brīvās dzejas pati, kur netiek pats dzejolis sadalīts pantos.
Autoram dzejā raksturīga kāda panta vai teikuma vairākkārtēja atkārtošana, norādot uz dzejas teksta apspēlētas domas dramatiskumu un nozīmīgumu.
Reiz pa reizei dzejā ir ievīta tiešā runa, visbiežāk monologs, caur kuru tiek attēlota kāda varoņa domas par notiekošo.
Tad viņa māte satrūkstas un putām lūpās
Pret dievu zaimodama savas rokas ceļ:
„Ak, labāk paņēmusi kādu sauju odžu,
Ne zīdījusi izsmieklu pie savas krūts!”
Rakstnieka dzejas kompozīcijai raksturīgs ir miermīlīgs ievads, šokējošs kāpinājums, pašsaprotams sarežģījums un nobeigums, kurā spēcīgi jūtamas autora patiesās jūtas un emocijas.
8. Zīmīgs ir laikmets, kurā autors dzīvojis – 19.gs otrā puse, laiks, kad sabiedrībā nerunā skarbo dzīvi, par dabisko sievietes skaistumu un daudzām citām lietām, kuras autors sludina savā dzejā. Nozīmīga bijusi arī paša autora pieredz, gan mīlas jomā, gan ģimenes dzīve, gan arī jūrasbraucieniem. To visu saliekot kopā radās šī izmisuma, sāpju un mīlestības cildinošā, reizē nievājošā dzeja.
…
