19.gs. Eiropas valstis pārdzīvo nebijušas pārmaiņas ekonomikā, politikā, kultūrā, notiek demokrātisku valstu veidošanās, plaukst rūpniecība un kapitālisms; māksla, izglītība un zinātne iegūst zināmu autonomiju no aristokrātijas diktatūras. Māksla kļūst par reliģiska pārdzīvojuma nesēju, veidojas reālisma un romantisma estētiskās sistēmas – attiecīgi kā realitātes atdarināšana vai esamības disharmonija un realitātes noliegšana.
19.gs. otrajā pusē mainās eiropiešu domāšana, zūd vienotas pasaules ainas tvērums, sadrumstalojas priekšstati par laiku, telpu un vēsturisko notikumu secību, vērojama romantiskā pasaules skatījuma nomaiņa, zūd ticība indivīda spējai izmainīt pasauli. Eiropas telpā dominē pesimisms, neticība sabiedrības un cilvēces progresam. Vienotas vērtību sistēmas zudums, apziņa, ka „Dievs ir miris” un kristietības pārvērtēšana iezīmē tā dēvētā „antikrista laika” sākšanos. Pasaule izskatās bezvērtīga, līdzšinējo augstāko vērtību realizēšanās nenotiek – tā ir vilšanās pastāvošajā pasaules iekārtā, eksistējušajos uzskatos un vērtībās.
Šī laika priesteris, dzejnieks, zinātnieks, mūziķis, dzīves tiesātājs, „cilvēks - dinamīts”, apziņas jēdziena kritikas aizsācējs ir poļu izcelsmes vācu filosofs Fridrihs Vilhelms Nīče (Friedrich Vilhelm Nietzsche 1844-1900). …
