Komunikācija laika gaitā ir attīstījusies, un tā vairs nav tikai informācijas nodošana dažādos formātos dažādiem auditorijas pārstāvjiem. Informācijas sistēmas šaurākajā vārdu nozīmē ir optimizēta uzglabātajā ziņa, apstrāde un ziņas nosūtīšana. Komunikācija ir atkarīga no kontroles signāliem. Jo sarežģītāk tā darbojas, jo vieglāk to var formulēt. Darbā tā tiek dokumentēta un nav tik pieejama kā tās satura vide, līdz ar to tas rada nelielu praktisku problēmu. Tai seko arī metodoloģiskā problēma, proti, termina “komunikācija” izmantošana attiecīgajā laikā un vietā.
