Apbedīšanas tradīcijas Senajā Ēģiptē

Mūmijas lāsts
Mūsdienās ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad kapeņu atklājēji mirst drīz vien pēc kapeņu atklāšanas. Šo parādību dēvē par Mūmijas lāstu. Zinātnieki noskaidrojuši, kāpēc mūmiju pētniekus piemeklē ātra nāve.
Neskaitāmi daudzi mūmiju pētnieki gājuši bojā dažādos veidos neilgi pēc mūmiju izpētes. Rainers Henss, kurš viens no pirmajiem izpētīja no ledājiem izcelto aizvēsturisko mūmiju, kuru nodēvēja par Otciju, neilgi pēc dalīšanās ar novērojumiem un secinājumiem mīklainos un neizdibināmos apstākļos gāja bojā autokatastrofā. Saistībā ar Otcija mūmijas atklāšanu mira Kurts Frics (no palielas alpīnistu grupas tieši viņu apraka pēkšņa lavīna), Rainers Holcs (mira negaidīti no ātri progresējoša smadzeņu audzēja), Dīters Varneke (mira no sirdstriekas mūmijas atklājēja bēru dienā), toties Konrāds Spindlers neilgi pēc Otcija kārtīgas izpētes sāka ciest no skrelozes un savu atlikušo dzīvi pavadīja ratiņkrēslā, Helmutu Simonu piemeklēja personības dalīšanās un viņš apgalvoja, ka Otcijs patiesībā esot daļa no viņa paša.[5] Arī Ēģiptes farona Tutanhamona mūmijas atklājēju Hovardu Kārteru piemeklēja ‘’mūmijas lāsts’’ – drīz vien Kārteru piemeklēja smags drudzis, kas beigu beigās izvērtās par plaušu karsoni, no kura viņš arī nomira. Tutanhamona kapa uzrakstā esot lasāms lāsts ‘’Nāve uz vēja spārniem steigsies pie tā, kurš traucēs farona mieru’’.[3;78.-86.lpp]. Katrā ziņā saistībā ar kapeņu atklāšanu daudzus pētniekus piemeklēja dažādas nelaimes un likstas.
Tomēr neskatoties uz visu neizskaidrojamu, zinātnieki 60.gadu sākumā izpētījuši būtisku iemeslu sakutamajam ‘’Mūmijas lāstam’’. Izrādās pie visa vainīga ir specifiska sēnīte.…