Pirmsākumi meklējami ap VIII gadsimtu, tā pamatā ir sarugaku (pērtiķu teātris) – ar zemnieku darbu saistīts, akrobātikas elementiem piesātināts deju komplekss-drāma.
Nō, atkarībā no tā satura iedala 5 kategorijās- par dievībām, par vīriešiem, par sievietēm, vājprātīgajiem un dēmoniem.
Tajā dejo tikai vīrieši, gandrīz visiem aktieriem ir maskas, bet sieviešu attēlotāji uzstājas sieviešu tērpos un maskās.
Lomas Nō teātrī dalās trīs galvenajās grupās:
shitē – galvenā loma;
vaki – galvenās lomas partneris;
kjogen – komiskais personāžs.
Dažās lugās sastopami arī, tā saucamie, galveno lomu pavadoņi –tsurē, kuriem nav patstāvīgu funkciju. Viņi iedalās:
shitē-tsurē – galvenās lomas pavadonis
vaki-tsurē – otrā plāna lomas pavadonis.
Dažās lugās figurē tā saucamais starppersonāžs – ai, kuram nav tiešas darbības nozīmes.
Ir arī atsevišķa lomu grupa – kokata (bērnu vai zēnu lomas).…
