Rodas iespaids par absurdu galējību esamību – par vientuļo Sõlas salu ar tās iemītniekiem, kuri sapņo par iespēju tikt prom no tās, un par ārpasauli ar piedzīvojumiem, spriedzi, kņadu un visu ko citu, no kā bēg ļaudis, kuri tīko atpūtas.
Romāns „Sõla” lieliski atklāj to, cik ļoti cilvēka ikdiena spēj nomākt un likt justies vientuļam, ne tikai justies, bet patiesi būt vienam pasaulē. Cilvēki ir neizsakāmi dažādi, nav divu vienādu uz šīs pasaules, tieši tāpat kā nav divu cilvēku, kuri vienādi spēs uztvert pasauli, lietas un cilvēkus sev apkārt un tālumā, esot vienādos apstākļos, laikā un vietā.
…
