Atmiņa ir viens no cilvēka prāta galvenajiem darbības mehānismiem, kas nodrošina mūsu spēju mācīties, uzglabāt pieredzi un izmantot šo informāciju, lai orientētos pasaulē. Tā nav tikai kognitīvs rīks, bet tā arī veido cilvēka identitāti, attiecības un kultūras attīstību.1 Psihologi vēl ir nostiprinājuši šos maldus, no datortehnoloģijas nozares pārņemot jēdzienu “krātuve”, bet mūsu atmiņa nav pasīva mehānisma sastāvdaļa, kas atrodas nekustīgā miera stāvoklī, līdz tiek ieslēgta, atmiņa drīzāk ir vispārīgs apzīmējums funkcijām, kas pavada gandrīz visas psiholoģiskās norises. …
