Ar ko mums vispār asociējas vārds personība. Katram no mums tas atgādina kaut ko citu. Citam personība ir kāds politiskās sfēras pārstāvis, citam skatuves mākslinieks, bet kā ir ar audzinātāja personību, (starp citu pedagoga personība- rets pedagoga talants) un kādu lomu tā spēlē audzināšanas procesā? Tas nebūt nenozīmē, ka audzinātājam jābūt slavenam, lai viņš kļūtu par personību, viņam tikai jādara savs darbs un pēc iespējas sekmīgāk. Tā kā to darīja slavens latviešu pedagogs J. Greste, nenoliedzami var iegūt personības statusu, jo viņš savu darbu veicot, ieviesa izmaiņas, padarīja to interesantāku un daudzveidīgāku.
“ Visvērtīgākais ir sasniegts tad, kad skolēns var tikt galā pats, bez skolotāja palīdzības “ [2. 41.] “ Tāds darbs, kur dzen bailes ir mazvērtīgs. Tas bojā raksturu, bojā darba prieku” [2. 45. ] Protams par personību neviens neizveidojas vienas dienas laikā, tam vajadzīgs ilgāks laiks, ir jāpārvar milzumdaudz šķēršļu, lai tu tiktu uzklausīts un respektēts.
Kad J. Greste pirmo reizi stāvēja klases priekšā viņš mulsa un nezināja, ko darīt, taču tad, kad viņš atklāja, ka šie bērni pat lasīt nemāk un neviens to viņiem nav mācījis, viņš sajutās pārāks par viņiem. Un šis noteikti bija viens no iemesliem, kādēļ viņš tik ļoti vēlējās mainīt skolas dzīvi un darbību un tas viņam arī izdevās. Un skolēni, kas mācījušies tieši pie šī skolotāja lepni par sevi teikuši: “ mēs esam Grestes skolēni, mēs Grestieši”, un tas nekas, ka dažs no viņiem jau sirmu galvu, knapi var uzkāpt pa kāpnēm, tomēr lepns, ka bijis Grestes skolēns [1.]…
