Hiperaktīva bērna saskarsmes problēmas, to analīze

Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne. Par sociālu indivīdu, personību un individualitāti cilvēks kļūst, iegūstot sociālo pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, iesaistoties sociālās attiecībās, funkcionējot sociālajos procesos. Cilvēka sociālās dabas, sociālās uzvedības programmas, personības attīstības procesus sociālajā psiholoģijā sauc par socializāciju. Krievu sociologi A. un K. Radugini uzskata, ka socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras, apmācības un audzināšanas procesus, ar kuru palīdzību cilvēks iegūst sociālu dabu un spēju piedalīties [3,37]
Jo veiksmīgāks socializācijas process noritēs bērnībā, jo mazāk nāksies saskarties ar „riska bērniem”, ar „savādākiem” bērniem. Katrs pedagogs savā darba pieredzē ir sastapies ar „savādākiem” bērniem. Tie ir bērni, kas ir skaļi un traucē darbu klasē gan skolotājam, gan klases biedriem. Bērni, kas pilda skolas prasības stundu laikā, bet brīvajā laikā ir „nevaldāmi”- iesaistās dažādās riskantās situācijās, lieto apreibinošas vielas. Vai gluži pretēji- bērni, kuri nav tik pamanāmi, bet ir nesaprasti un skolotāji par viņiem saka: „Bērnam ir problēmas, es to redzu, bet viņš nelaiž sev klāt, klusē un neiesaistās pasākumos. Kā lai ar viņu nodibina kontaktu?” Skolotājiem, sastopoties ar citādiem bērniem, rodas dažādi jautājumi. Piemēram: „Vai es varu ietekmēt un mainīt bērna uzvedību klasē?”, „Ko es varu darīt, lai bērns regulāri nāktu uz skolu un nekavētu stundas...?”, „Kāda ir mana kā skolotāja loma, strādājot ar šiem bērniem?”,…