-
Vizuālās komunikācijas analīze filmā "Across the Universe"
Summaries, Notes10 Art, History, Culture, Cinema and theater
Tās ir vairāku cilvēku ģeniālās idejas, kas apvienojas vienā grandiozi lielā 133 minūšu garā dramatiskā, ilustratīvā, vēsturiskā un fantāzijas pārbagātā filmā jeb visīstākajā mākslas baudījumā, neskatoties uz to, ka filmas naratīvs ir hroniski lineārs (kā klasiskajām filmām), jo filmai ir sākums (ievads) un tā faktiski sākas ar ievadu, lai tās skatītājs uzklausa šo stāstu, tad seko vidusdaļa jeb iztirzājums, kurā notiek pilnīgi viss – iepazīšanās, protesti, sāpes, pārdzīvojumi, laime utt., bet beigās nobeigums, kas šīs filmas kontekstā bija laimīgs un mierīgs – Maks atgriezās no kara dzīvs, Džūds atguva savu mīlestību Lūsiju un viss kopumā beidzās veiksmīgi.
Savukārt, Bītlu dziesmas, kas ir izmantotas šajā filmā ’’Across The Universe’’, arī veicina ilustratīvo piesātinājumu, un tās nav izvēlētas bez nosacījumiem. Tās ir , lai ko paspilgtinātu - izceltu, bet pats galvenais – lai palīdzētu filmas skatītājam izprasts stāstu. Savukārt, šie dažādie krāsu toņi un to tehniskā izmantošana filmā tik pat būtisku lomu spēlē kā mūzika – piešķirot stāstījumam neatsveramu nozīmīgumu, izceļot emocionālākās vietas, vai norādot uz kādām sirreālām lietām, salīdzinot tēlu izjūtas pirms un pēc kāda notikuma.
Par filmas kinematogrāfijas aspektu kopumā es varu personiski teikt to, ka tā ir ļoti ilustratīvā kā digitālais kino un tā ir spēcīga dažādu zīmju un simbolu izpausmē, pielietojot daudzveidīgas krāsu, gaismu, kameru leņķu u.c. tehnikas, lai radītu maksimāli vizuāli baudāmu filmu tās skatītājam.
…
Analizēts materiāls šādās daļās: Filmas ’’Across The Universe” tehniskā puse (filmēšanas leņķi un ainas uzņēmumi) Krāsu un gaismu nozīme vizuālās komunikācijas analīzē filmā ‘’Across The Universe’’ Sirreālisma iezīmes filmā ‘’Across The Universe’’ Kopsavilkums un atziņas par paveikto filmas ‘’Across The Universe’’ vizuālās komunikācijas analīzi **** Filmas ‘’Across The Universe’’ (2007), latviski tulkojot ‘’Apkārt visumam’’, autore ir Džūlija Teimore (Julie Taymore) , kura, manuprāt, ir uztaisījusi lielisku, pat iespaidīgu gara un mākslas darbu. (...) Filmas naratīvs ir stāsts, kas savukārt sevī ietver notikumus, eksistenci (kā vides, tā personības), kas ir stāsta satura forma (form of content), ietverot sevī lietas, cilvēkus utt., kas ir iepriekš apstrādāts pēc autora kulturāliem kodiem un uztveres, veido stāsta būtību (substance of content). Naratīvs ir veids, kādā šis stāsts tiek izstāstīts. Scenārija koncepcija šķiet mānīgi sarežģīta, jo ir ļoti daudz dažādas informācijas, krāsu daudzveidība, notikumu attīstība un gaita, taču kopumā tā ir vienkārša. Stāstījumā ir redzami dažādi Amerikai 60. gados svarīgi vēsturiski momenti. Sižets vēsta par mīlestību. Par vairāku cilvēku satikšanos un jūtu atklāsmi tik ļoti sarežģītajā laika posmā (vairāku cilvēku – jo filmas stāsta gaitā notiek vairāku cilvēku liktenīga satikšanās). Par Detroitas nemieriem (1967), arī par amerikāņu garīdznieka, aktīvista un Afroamerikāņu tiesību kustības izcilā līdera Martina Lutera Kinga juniora (Martin Luther King, Jr.) slepkavību (1968), kā arī par hipiju laikmetu un moderno roku, filmas pamatā izmantojot tik slavenās grupas Bītli (The Beatles) dziesmas, kas palīdz iekrāsot katru filmas plānu atsevišķi un filmu kopumā.
