Vēstures avotu pētniecība

Pagātne ir viss, kas ir noritējis, beidzies; tagadne – viss, kas atrodas pārmaiņu procesa gaitā. Tagadni var piefiksēt, nevis pētīt ar zinātniskām metodēm. Vēsture pēc būtības ir nejaušs cilv. kopdzīves rezultāts, tādēļ prognozēt nevar neko!
Vēstures zinātne ir individuāli autorizēts naratīvs darbs – autora izpratnē subjektīvisma klātbūtne ir neizbēgama.
Vienmēr ir konteksts un zemteksts (cenzēšana, rediģēšana utt.).
Vēst. zinātne joprojām atrodas empīriskā stāvoklī (tāpat kā, piem, medicīna), tās ir drīzāk mākslas, nevis zinātnes. Vēsturnieks nevar uzbūvēt jaunu realitāti – tā jau ir pagājusi.
Metode – nokārtota nevis stihiska darbība mērķa sasniegšanai. Tādēļ ir jāzina metodoloģiju (mācība par zin. izziņas uzbūves principiem, veidiem un paņēmieniem).

Lapo-Daņiļevskis (1863-1918) vēst zin. metodoloģiju iedalīja 2 līmeņos:
1.avotu pētniecības metodol. (motožu sist, ar kuru palīdzību avots tiek atveidots kā att. laika kultūras parādība);
2.vēst. uzbūves metodol. (metožu sist, kas ļauj, izejot no avota kā dotās kult. sastāvdaļas, atveidot pašu kultūru).

Vēst. metodoloģiju pieņemts iedalīt: 1) vēst. avotu pētniecība; 2) avotu kritika; 3) faktu sintēze.
Avotpētniecības mērķi:
1.noteikt avota informācijas iespējas (lai iegūtu faktiskas ziņas), noteikt pētāmo ziņu pilnību, drošumu, novitāti.
2.argumentēti novērtēt pētāmā avota nozīmi (patiesība noslēgtā veidā vēst. zinātnē nav iespējama. Vēst. zinātnē iespējama vienīgi daļēja patiesība – atsevišķas pētāmā obj. puses).

Jebkurā vēst. faktā parādās ne tikai avota liecības par šo faktu, bet arī mūsu pašu vērtējums un interpretācija.
Paralēli īstajai zinātnei pastāv vēst. profanācija – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana. Meli vēsturē ir grūti izlabojami, tādēļ sevišķi kaitīgi. Vēsturnieks, kurš apzināti melo par faktiem, izdara noziegumu. (Cicerons: „nerunā neko nepatiesu, neklusē neko patiesu”)
Vēsturnieks vienmēr balstās uz subjektīvām ziņām, un tam ir jācenšas padarīt to objektīvu. Vēsturnieks nevar pārvaldīt faktus – ir otrādi (caur to zinātne kļūst objektīva).
Nevar pieļaut mākslīgu subjektīvismu! Patiesībai jāizriet no vēstures avota (un nav 100% objektīva vēst. avota).
No otras puses avots ir objektīvs: vēst. realitātes sastāvdaļa, tādēļ objektīvi (vai neobjektīvi) atspoguļo realitāti. …