-
Tradīcijas latviešu folklorā - Ziemassvētki
Ziemsvētki ir īstais laiks jautrajiem masku gājieniem. Masku gājieniem ir dažādi nosaukumi: budēļi, čigāni, kaladnieki, ķekatas, maski, nabagi u.c. Ķekatnieki ir ģērbušies dažādās maskās - nāves, zirga, lāča, dzērves un citās. Tie staigā no ciema uz ciemu un nes visur savu svētību un dzen prom ļaunus garus. Ķekatnieki jāuzņem viesmīlīgi. Ķekatu baru veda vecākais, barvedis vai budēļu tēvs, kam līdzi bija sieva jeb budēļu māte. Ķekatas pārbauda, vai viss mājā kārtībā, vai pīrāgi izcepti, vai bērni prot lasīt. Gan saimnieces un saimnieka, gan puišu un meitu, gan bērnu pienākumiem jābūt izpildītiem. Visur jāvalda tīrībai un sakoptībai. Budēļu tēva neiztrūkstošs atribūts ir dzīparota pātadziņa vai arī bērzu slotiņa, ko sauc par budēļu rīksti. Šai rīkstei latvieši piedēvējuši maģisku spēku. Ar izplaucētiem zariem, pieskaroties cilvēkiem vai dzīvniekiem, varēja pārnest dzīvinošo spēku, kas piemīt šiem zariem. Tos, kas nepaklausīgi vai slinki, budēļu tēvs simboliski noper. Šīs pēršanas pamatā nav sods par slinkumu, pārmācīšana, bet gan veģetatīva auglība un veselība. Tāpat cilvēkus kuļ ne tikai Ziemsvētkos, bet arī Lieldienās, lai tos pasargātu no dažādām kaitēm un ļaunuma. No kurienes tās nākdamas? …
Kas mēs kurš katrs arī nebūtu – vai pēc dzīves veida, vai aroda, vai vecuma, vai ticība, - saules grieži mums visiem liek piestāt savā ikdienas ritumā, pārlūkot padarīto, padomāt par nākotni. Dabas laika un cilvēka attiecības ir gan mainīgas, bet savā būtībā mūžīgas. Ceturtie un pēdējie saulgriežu svētki ir Ziemassvētki - laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas. Gadskārtu ieražu dziesmas latviešu folklorā ir plaši attīstīts cikls, kas saistīts ar zemkopju darba gadu un saulgriežu svētkiem. Gausi nāca, drīz aizgāja Tie bagāti Ziemassvētki; Trīs dieniņas, trīs naksniņas Iet pār kalnu dziedādami.