Katram sava dzīve dota, sava telpa, savi mērķi, pienākumi. Visiem vieni likumi, vēlme justies novērtētam un dzīvot saskaņā ar savām jūtām un domām. Bez izglītības mūsdienās šī saskaņa ir grūti radāma, to vienkārši pieprasa pareizējā situācija – naudas nozīme sabiedrības dzīvē.
Noslēdzot savu otro domu, man gribētos “piezīmēt” vēl vienu – cilvēks ir prāta un jūtu “savienojums”. Pasaule mūs aicina ļauties arvien jaunām tehnoloģijām, liek paciest netaisnības un apmelojumus – vispirms tas grauj cilvēku kā indivīdu, pāc tam mēs uz to sākam raudzīties ar sabiedrības acīm kā jau uz globālu problēmu. Varm ar pilnu dūšu “gāzties” iekšā politikā, ekonomikā, raust, raust un raust, bet kā novilkt robežu? Kā nepazaudēt un nesaduļķot savu teritoriju? Vispirms par to domāt katram cilvēkam atsevišķi un tad visiem kopā. Tikai tā.
Risinājumi pusmūža cilvēku un jauniešu nodarbinātībai pamazām tiek meklēti, kas manā skatījumā ir nozīmīgs solis pretī labākai nākotnei.
Izglītībai ir milzīga nozīme patreizējā sabiedrībā. Par tās iegūšanu cilvēki ir gatavi maksāt un maksā, jo citas izejas nav .
Ir acīmredzams, ka Latvijas izaugsmes metodes nav pietiekami efektīvas, valda nesakārtotībā daudzās jomās. Varbūt atttīstība slēpjas konkurncē? Varbūt sadarbībā? Manuprāt, visam jādarbojas līdztekus – valdībai, atbilstošām izglītības un pētniecības iestādēm, katram indivīdam atsevišķi. Gluži kā dzīvē – tikai soli pie soļa liekot, tu kaut kur tiksi! Tikai kumosu pa kumosam ēdot, tu jutīsies paēdis!
Noslēgumā vien jāpiekrīt Vēbera teiktajam, ka “Noteikta ekonomisko funkciju izpilde = kapitāls + dārgi izmasājoša izglītība”.…
