Rakstniekam Jānim Klīdzējam bērnībā ļoti tuvs bija vectēvs:,, Mans Sokrāts bija vectēvs Donāts.Mēs basām kājām gājām pa pielijušo zāli, un viņš reizēm noliecās un p ataustīja pie zemes, rokas noslaucīja pie baltajām pašaustajām linu biksēm un sacīja:,, Viss tā kā vajag.’’ Un viss bija kā vajag: zeme, debesis. Un dzīvošanas noteikumi bija saskaņā un draudzībā. Pat nelaimes un bēdas iederējās savā vietā- tās bija lai tās pārdzīvotu, meklējot jaunu gaismu Dieva acīs. Man toreiz bija 7 gadi, un manī kopā skanēja vectēva dzeguze un varavīksnes stāsi. Liela jo liela bija vēlēšanās aiziet tur, kur varavīksnes lokators gals darīja ar to lielo ūdens dzeršanu no tālās jūras.’’ Vectēvs iemācīja sapņot baltos sapņus un to, ka īsts ir tikai tas, ko var sajust ar sirdi. Sirds nekad neprot izlikties vai melot.’’
Vectēvs mazajam Bonefācijam ir pats gudrākais, uzticamākais un mīļākais cilvēks. Vectēva klātbūtne nozīmē drošību. Cenšoties pasargāt Paulīnes māti no Kazača, Boņs ar Justu ir gatavi viņu noslīcināt. Tomēr bailes un vainas apziņa abiem cīnītājiem neļauj gulēt.…
