Izstādes izskaņā ir izlikti reliģiski un dziļi simboliski darbi, kas raisa dažādus izdeju uzplaukumus un paver Rozentāla iekšējo būtību un pārdomas, bet to apskatei vairs neatliek daudz enerģijas, jo vienmuļie portreti to pirms tam ir gandrīz pilnīgi atņēmuši. Tiem pievienojas dažādi gadījuma darbi kā mets Latviešu biedrības nama fasādei un skatuves priekškara mets Aspazijas lugai “Vaidelote”. Redzamas ir vairāks gleznu sērijas, kurās viens un tas pats motīvs ir attēlots izmantojot citu stilu vai mazliet mainot kontekstu, skatapunktu. Apspēlētas turpat ir arī ļoti plaši apskatīts temats senlatviešu kultā – nāve. Janis Rozentāls sava mūža noslēgumā radīja darbus ar daudz lielāku simbolisko nozīmi un tajos sāka atklāt savas pārdomas un pasaules uztveri.
Tomēr pēc izstādes un darbu vispārējas analīzes man kopumā tā nepatika. Es gaidīju, ka Rozentāla darbos redzēšu ne tikai latviešu glezniecības tehnikas noslīpēšanas uzplaukumu, bet arī kontroversiālas idejas un provokatīvus sižetus, kas ir apslēpti mierīgajās gleznās, bet es tos tomēr nesaskatīju. …
