Nu ko lai es daudz pastāstu? Mans sakāmais par šo tēmu ir mērāms okeānos, bet vārdu, lai to visu izteiktu, nav. Nepiedalījos lielajos Dziesmusvētkos, bet skolēnu deju un dziesmu svētkos. Emocijas ir neaprakstāmas.
Agrāk Dziesmusvētki man bija kas neaizsniedzams un tāls, bet vienlaikus kas tāds, ko gribētos piedzīvot. Dziedāju skolas korī. Reizēm uz kori negribējās iet; gribējās labāk mājās ar draugiem skriet. Patika jau padziedāt, bet labāk gan mājās gribējās, jo kā gan var patikt klausīties kā skolotāja auro pa visu zāli un visu laiku neapmierināta kaut ko pie sevis burkšķ? Tomēr šis tālais mērķis – Dziesmusvētki – mani noturēja uz pareizā ceļa.
Kārtīgi samācījāmies dziesmas atlasei un ar lielu satraukumu nodziedājām. Mēs izturējām atlasi. Kad mērķis bija tuvāks un jau saņēmām konkrētu dziesmu sarakstu, ko svētkos vajadzēs dziedāt, pārņēma tāds neliels saviļņojums. Iedomājaties, ka kāpjat Everestā un atjēdzaties jau, kad esat pāri pusei – ir prieks, ka esat jau tuvāk savam mērķim un tas ir tāds kā izaicinājums paveikt to! Tikt līdz mērķim!
Regulāri gājām uz kora mēģinājumiem un mācījāmies dziesmas arvien vairāk un vairāk. Pirmais saviļņojums jau bija pāri un sāka jau iestāties pagurums un tāds kā riebums. Katru otro dienu dziedāt dziesmas, kas jau sāk krist uz nerviem un pietam vēl pāris rindiņas pārdziedāt pat par piecām reizēm pēc kārtas. Un ne tikai piecām. Likās, ka tikai mācāmies un Dziesmusvētki tā arī nepienāks. Bijām tā kā iestigušas mācīšanās posmā un tālāk netikām. …
Tā ir eseja par to kā es tiecos uz meerķi Dziesmusvētki, un kad sasniedzu to - kā jutos. Ievietoju to te, jo zinu ka reizēm jāraksta savu viedokli par pieredzēto, bet vienkārši negribās vai nesanāk uzrakstīt. Šādā gadījumā jums noderēs mans darbs.
