30.gadu sākumā kļuva redzams, ka miers Eiropā ir apdraudēts. Pēc pirmā pasaules kara noslēgtie līgumi un kolektīvās drošības pasākumi neatrisināja valstu savstarpējās pretrunas, kuras vēl vairāk saasinājās pēc pasaules ekonomiskās krīzes. Valstis visu uzmanību vērsa iekšējo problēmu risināšanai un mazāk vērības veltīja starptautiskās drošības jautājumiem. Tas ļāva potenciālajiem agresoriem netraucēti īstenot savus nodomus.
Itālija. Musolīni jau kopš 1926.g. sev bija piešķīris vadoņa titulu un kļuvis par diktatoru ar likumdošanas tiesībām. Tika izdota „Darba harta”, kurā bija deklarēta aktīva valsts iejaukšanās darba organizācijā un atteikšanās no šķiru cīņas šķiru sadarbības vārdā. Tika nodibinātas 22 korporācijas, kuras pārstāvēja galvenās rūpniecības nozares. Taču šī sistēma ekonomisko uzplaukumu neveicināja un fašistu diktatūras gados ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums Itālijā bija zemākais 20.gs. Lai mazinātu bezdarbu, tika rīkoti sabiedriskie darbi. Tā kā iedzīvotāju dzīves līmenis necēlās, iedzīvotāji arvien vairāk izrādīja savu neapmierinātību ar fašistisko diktatūru, bet Musolīni to centās noslāpēt ar agresīvajām ārpolitiskajām aktivitātēm. Musolīni mērķis bija nostiprināt Itālijas varenību Vidusjūras reģionā, lai tā kļūtu par „Itālijas jūru”. 1935.g. Musolīni iebruka Abesīnijā (Etiopijā), vienā no 2 neatkarīgajām Āfrikas valstīm, tādējādi sākot savu ārpolitisko plānu īstenošanu, vienlaikus cenšoties novērst tautas uzmanību no saimnieciskajām grūtībām. Tautu Savienība nevarēja samierināties ar atklātu agresiju pret savu dalībvalsti un pasludināja Itāliju par agresoru, piemēroja ekonomiskās sankcijas, taču ne efektīvas. Arī militāro spēku lielvalstis nevēlējās pielietot.…
