Kad 1920. gadā jaunā Latvijas valsts, padzinusi Latvijas patstāvības ienaidniekus, noslēdza mieru ar Padomju Savienību un Vāciju, zeme bija galīgi izpostīta. Fabriku mašīnas evakuētas kara laikā uz Krieviju, ēkas, pašumi kauju rajonos nodeguši, mājlopi izkauti, tīrumi lielā mērā kļuvuši par atmatām, un daļa tautas vēl kā kara bēgļi uzturējās Krievijā, bet tūkstošiem latviešu bija gājuši bojā kara darbībā un slimābās.
No 2 500 000 iedzīvotājiem 1914. gadā bija palikuši vairs tikai 1 600 000. Sākās strauja dzīves atjaunošana. No Krievijas atgriezās, Latvijas valdības aicinājumam labprāt klausīdami, bēgļi-laucinieki un evakuētie strādnieki. Baltijas vagonu fabrika, Provodņika gumijas fabrika u. c. savas iekārtas tomēr atpakaļ no Krievijas nedabūja, tā ka darbs Rīgā bija jāiesāk tukšos rūpnīcu ēkās. Ražošana bija jāpārkārto uz citiem pamatiem. No Krievijas atdalījusies, Latvija pagrieza savas saimniecības attīstību Rietumu virzienā, Krievijas tirgus kļuva mums un citām valstīm pirmajos pēckara gados gandrīz pilnīgi nepieejams tur notikušo pārvērtību dēļ. Krievija zaudēja pirktspēju un nodibināja visgarām savām robežām politiski sanitāru kordonu, kas kavēja saimniecisko sakaru attīstību. Anglijas, Vācijas un pat citu kontinentu tirgi tomïr Latvijai pilnīgi atvietoja Krievijas tirgu, un Latvijas ražojumi kļuva Rietumu valstīs ļoti iecienīti, un par tiem maksāja labas cenas.
…
