Sākotnēji, lai izprastu Deivida Hjūma atziņas, kas attiecas uz cēloņu un seku kopsakarību, jānoskaidro, kas tad īsti domāts ar jēdzienu „pieredze”. Ja uzskatām, ka pieredze ir sajūtu un zināšanu kopums, kas pieder vienīgi konkrētam indivīdam (praktiskā pieredze), tad D. Hjūma apgalvojumu dažos aspektos varam atspēkot. Savukārt, ja pieņemam, ka pieredze ir viss, no kā cilvēks gūst zināšanas, tad filozofa teiktajam viennozīmīgi piekrītam.
Pirmajā gadījumā subjekts personīgi piedzīvo kādu situāciju, piemēram, lauž roku satiksmes negadījumā, ejot pāri ielai pie aizliedzošā luksofora signāla, - šī situācija rada negatīvu personas pieredzi, no kuras turpmāk tā vairās. Bet tad, ja persona kļūst par vērotāju, kas pamana nepieredzētās sekas iestājamies kādam citam, to vairs nevar uzskatīt par pieredzes gūšanu.…
