Tradicionāli par procesora galvenajām sastāvdaļām uzskata aritmētiski loģisko bloku un vadības bloku. Sākotnēji procesorus izgatavoja no atsevišķajam sastāvdaļām: tranzistoriem, mikroshēmām ar zemu integrācijas līmeņi (ar nelielu elementu skaitu) un to izmēri vārēja būt iespaidīgie. Mikroelektronikas progress pieveda pie tā, ka procesorus izdevās samazināt izmērus. Tā procesors kļuva par atsevišķu mikroshēmu un saņēma jaunu nosaukumu – mikroprocesors.
Tas, ka procesoru izdevās ievietot vienā mikroshēma, ne tikai samazināja izmērus, bet arī padarīja to par ātrdarbīgu (pateicoties savienojumu garumu samazināšanas) un palielināja drošumu. Samazinoties izmēriem procesoram parādījās arī minusi. Mazie izmēri pieved pie sliktas siltumvadības, tas nozīme, ka maziem procesoriem nepieciešama laba dzesēšanas sistēma. Mikroprocesori, kuri strādā lielās frekvencēs, dzesējas ar lieliem metāliskajiem radiatoriem. Pēdējos procesora modeļos ievietoti temperatūras sensori, kuri nodrošina mikroprocesora izslēgumu pie augstas temperatūras, pasargājot procesoru no pārkaršanas. Tagad mikroprocesorus izmanto ne tikai skaitļošanas mašīnas, bet, piemēram, arī sadzīves tehnikā.…
