Pašnāvība, jeb suicīds, jeb „sliktākais no grēkiem” (Svētais Augustins), „aristokrāts starp nāvēm” (Daniels Sterns), jeb „darbība, kurā persona pati pārtrauc savu dzīvi” (jaunākais termins). Pašnāvība ir viena no lielākajām cilvēku problēmām, jo pastāv tik ilgi, cik pastāv cilvēki uz Zemes. Psiholoģijā un medicīnā pašnāvību sāka pētīt no 19. gadsimta sākumā.
1897. gadā parādījās Emila Dirkheima klasiskā socioloģiskā etīde „Pašnāvība”. E.Dirkheima pašnāvības definīcija ir sekojoša „Par pašnāvību dēvējams katrs nāves gadījums kad mirstīgais zina un gaida savas nāves iznākumu. Katrs indivīds pats izlemj kā notiks viņa nāve un pēc tam pats arī to īsteno". Savā darbā autors pierāda ,ka pašnāvības nav saistītas ar nesociālajiem faktoriem, tādiem kā klimatiskie, ģeogrāfiskie, bioloģiskie, sezonālie utt.. Dirkheims uzskatā, ka pašnāvība ir – sociālais faktors – gaidīšanas un piekrīšanas produkts, kas veidojas saskarsmes rezultāta. Savā darbā autors atzina tikai vienu nesocioloģisko faktoru, kas tieši ietekmē pašnāvību – dienas garums. …
