-
Medicīnas darbinieka ētikas pamatprincipi
Evaluated!
Medicīna un ētika nav viena otrai svešas. Eiropā to apvienošanās sākumi meklējami 4 gs. p.m.ē., kad tika noformulēts Hipokrāta zvērests, kurā ārstam tiek norādīts uz atšķirību starp tehnisku spēju un tikumisku jābūtību medicīnas praksē, pienākumu attiecībā pret pacientu, izmantojot profesionālās zināšanas tikai pacienta labā: eitanāzijas un grūtniecības pārtraukšanas aizliegums; aizliegums stāties seksuālos sakaros ar pacientu; pienākums klusēt. Medicīna pati izvirza problēmas par ārsta praksē pieļaujamām morāles robežām.
Deviņdesmitajos gados visās Baltijas valstīs medicīnas ētika sāka strauji attīsties kā vairāku līmeņu starpdisciplinārā joma. Katrā Baltijas valstī ir sava medicīnas ētikas padome, kas valsts līmenī veic pārraudzības un koordinācijas funkcijas medicīnas ētikas jomā.…
Pacientam ir ne tikai tiesības uz veselības aprūpi, bet arī pienākums būt aktīvam šā procesa līdzdalībniekam, jo mediķa un pacienta attiecības ir auglīgas tikai vienīgi kā partnerattiecības. Tā ir atziņa, uz kuru medicīnas ētika balstās kopš savas atdzimšanas 60. gados un kura padara šo atdzimšanu ne tikai jēgpilnu, bet arī nozīmīgu. No medicīnas ētikas viedokļa pacients ir līdzvērtīgs dialoga dalībnieks, kurš aktīvi pauž savu attieksmi ne tikai pret paša dzīvi un veselību, bet arī šīs dzīves kvalitāti un, visbeidzot, nāvi. Medicīnas ētikas situāciju būtība ir tāda, ka cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savas eksistences robežām. Vienīgais izņēmums, kad turpina darboties paternālisma attiecību modelis, ir tādos gadījumos, kad pacients pats vēl nav vai vairs nav lemtspējīgs vai tiesīgs, vai arī nevēlas tāds būt. Mediķim ir jāiesaka tāda izmeklēšana un ārstēšana, kura ir efektīva un pašreizējai medicīnas praksei atbilstīga. Tai pašā laikā gan ārstu, gan veselības aprūpes institūciju morālais pienākums ir nepārtraukti censties uzlabot medicīnas pakalpojumu kvalitāti. Vienlaicīgi katram mediķim ir jāveic sava darba kvalitātes (savu spēju un iespēju) novērtēšana.
