Lai iesāktu sarunu par minēto tematu, būtu nepieciešams noskaidrot vismaz divus jēdzienus: arhetips un patība. Arhetips ir saliktenis, ko veido divi grieķu valodas vārdi archē – sākums un typos – forma, paraugs. Junga mācībā arhetips ieņem vienu no centrālajām lomām, tomēr tas pieļauj vairākas interpretācijas. No 1912. – 1919. gadam Jungs lieto jēdzienus pirmatnējie tēli un pirmtēli. Vēlāk sāk lietot arī jēdzienu arhetips, taču šī jēdziena lietošanā ne vienmēr ir konsekventa. Arhetips ir bezapziņas faktors, kas nav priekšstatāms, tas nav tēls. Jungs lieto arī jēdzienu arhetipisks tēls. Lai strukturētu cilvēka priekšstatus un izturēšanos, bezapziņā veidojas shēmas, kas ir iedzimtas un pārmantotas formas, kuras ļauj veidoties priekšstatiem un notikt darbībām bezapziņā.
Vērtību ziņā arhetipi ir neitrāli, taču tiem piemīt emocionāla, bipolāra struktūra. Tie ir kā psihes orgāni, kam vajadzētu nodrošināt tās dzīves līdzsvaru. Gadījumos, kad arhetipi pārāk ielaužas cilvēka dzīvē, tie rada neirozes un var pat veicināt cilvēka bojāeju. Arhetipu dabā ir spēja aizgrābt cilvēku ar spēcīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem, radot vai nu praviešus un māksliniekus, vai arī tirānus un demagogus. Tie izpaužas gan instinktīvi, gan sociāli.
Patība, savukārt, ir cilvēka visa psihiskā kopuma centrs. Tā piedalās paštapšanā, ir tās sākums un mērķis. Tā strukturē un veido arhetipus katram cilvēkam individuāli.…
