Meitene apsēdās un teica: “Mirkli, tu esi kā plaukstoša puķe. Ar lielām, sarkanām ziedlapām, kuras prot pasmaidīt pat visbēdīgākajā brīdī, pasmieties par to, kas bijis, ir un būs.” Meitene brīdi pasēdēja klusējot. Viņa palūkojās augšup, un, jā, tur tas sēdēja, omulīgi iekārtojies uz plauktiņa. Likās, ka tas lūkojas pretī viņai. Tas bija mazs, pūkains lācītis, kurš vēl nedaudz smaržoja pēc Viņa. Puiša, kurš viņai to bija pasniedzies kā mazu pierādījumu savām jūtām. Meitenes sirds dauzījās kā traka. Jā, tā bija salauzta tūkstoš mazos gabaliņos, kurus vairs nevienam nesavākt vienā veselā.…
