15. gadsimta otrajā pusē grāmatu iespiešana ar skaidru metālisko drukas šifru ļoti ātri izplatījās visās Eiropas valstīs ( pirmās no tām bija Itālija, Nīderlande, Vācija) un 16. gadsimtā sasniedza Osmāņu impēriju – Eiropas tālāko punktu. 1503. gadā Turcijas teritorijā tika iespiesta pirmā grāmata. Tomēr šo gadskaitli nevar uzskatīt par oficiālu sākumu grāmatu iespiešanā Turcijā. Tikai 1729. gadā klajā nāca pirmā grāmata, kas iespiesta turku valodā ar arābu burtiem.
Atšķirībā no Rietumeiropas valstīm , kur iespiešanas aizsākums bija saistīts ar reliģisko grāmatu izplatīšanu, turku grāmatu druka aizsākās un visa 18. gadsimta laikā palika kā augstākās sabiedrības kultūras instruments.
Gandrīz līdz 17. gadsimta beigām turku valsts teokrātiskā feodālisma valdošās aprindas nejuta nrkādu vajadzību pēc grāmatu iespiešanas attīstības un drukāšanas vispār. Lai gan Rietumeiropā šajā laikā drukāšana, iespiešana aizrāva arvien vairāk valstu.
Kad 1826. gadā sāk valdīt sultāns Abduls Medžids , Turcijā arvien vairāk sāk ieviest eiropiešu idejas, arī grāmatu izdošanā. 1856. gadā Parīzē, Turcija tiek oficiāli uzņemta Eiropas apvienību kongresa sastāvā. Turcijas ārlietu ministrija valdībā apstiprina tulkošanas biroju. Tādā veidā Turcija sper pirmo soli, lai izietu no turku sabiedrības kulturas izolācijas un atpalicības stāvokļa.
18. gadsimta vidū izdotās grāmatas, kas atspoguļo augstākās sabiedrības nodarbes un zinātnes, noved,ne tikai, pie turku kultūras, bet arī pie literatūras attīstības augšupejas.
…
