Otrais pasaules karš bija izsaucis ne tikai agrāk nepieredzētu vardarbību, bet arī atnesis cerību, ka pasaules valstis sadarbosies, lai izvairītos no kariem starptautisku konfliktu risināšanā.1
Viens no principiem, kas bija ieguvis Sabiedroto atbastu kara gados, bija vispārējas kolektīvās drošības sistēmas izveidošana. Šis princips tika iemiesots Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).2
Viens no lieliskākajiem divdesmitā gadsimta diplomātijas soļiem sakņojas Vudro Vilsona ideālismā: Maršala plāns, drosmīgā apņemšanās iegrozīt komunismu, Rietumeiropas brīvības aizstāvēšana un pat neveiksmīgā Tautu Savienība ar savu vēlāko inkarnāciju- Apvienoto Nāciju Organizāciju.3
ANO nenoliedzami ir vislielākā starptautiskā organizācija pasaulē. Tā apvieno 186 valstis un ir dibināta 1945. gada 24. oktobrī, stājoties spēkā Sanfrancisko konferences dalībvalstu parakstītajai ANO hartai.4
Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgā universālā starptautiskā valstu organizācija, kuras mērķis, kā tas noteikts ANO Statūtu preambulā, ir glābt nākamās paaudzes no kara briesmām. Citi ANO mērķi ir attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, balstoties uz tautu pašnoteikšanās principu, īstenot starptautisko sadarbību un veicināt cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē.5
„Apvienoto Nāciju harta piedāvā vislabāko un neapstrīdamāko veidu, kā ASV var īstenot savu pretošanos Padomju Savienības fiziskajai ekspansijai.”6
Jūnijā harta tika parakstīta, un 1945. gada 24. oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācija oficiāli sāka savu darbību.7
Apvienoto Nāciju Organizācijas pirmajā darba gadā daudz tika diskutēts par procedūras noteikumiem, komiteju un komisiju dibināšanu, par pastāvīgās mītnes atrašanās vietu. …
