Jau darba sākumā tiek runāts par dzīvību, tās jēgu. Bilam un Henrijam ir jāprot izdzīvot bargajos apstākļos, jāspēj pabarot un aizstāvēt savus suņus. Visu laiku nometnē ierodas vilcene un aizvilina suņus. Tā ir tik ļoti līdzīga sunim... Bils gribēja aizstāvēt savus suņus, bet aizgāja bojā. Gluži kā cilvēku attiecībās aprakstītas vilku attiecības- jaunā vilka viltība, kad tas uzbruka Vienacim no aklās acs puses, vilcenes labpatika, kad tā vēroja vilku asiņaino cīņu, Vienača tēva instinkta rašanās. Kad vilcenei piedzima vilcēni, viens no visiem atšķīrās- tas arī bija tas, kurš izdzīvoja. Interesanti aprakstīta vilcēna pasaules izzināšana: „Vilcēni nemitīgi rāpās un kumurojās tai pretī, un mātei arvien vajadzēja dzīt viņus atpakaļ. Šādā veidā pelēkais vilcēns uzzināja, ka mātei ir arī citādas īpašības, ne tikai mīkstā, glāstošā mēle.”
Pamazām vilcēns ieguva arvien jaunu dzīves pieredzi-
