Fridrihs Nīče 19 gs. Būtiski maina vispār pastāvošos uzskatus par tā laika filozofiju. Viņš izvirza jaunu cilvēk ideālu – pārcilvēku, mūžīgā kustībā esošu mainīgu, stipru un par sevi pastāvēt varošu. Šī Nīčes krasi atšķirīgā filozofija izraisa manāmu satraukumu, tajā brīdī, kad viņš paziņo „Dievs ir miris”. Tas bija ļauns un cinisks apgalvojums attiecībā pret kristietību, kas grāva tā laika uzskatus un morāles vērtības. Cilvēki, kas neizprata viņa radikālās un imorālās filozofijas būtību, varētu teikt, baidījās no viņa vai pat sauca par „velnu”. Taču par spīti tam Nīče vēl vairāk aiziet aiz kristietības pieņemtām morālām normām. Viņš pasludina par vājiem līdzcietības, pazemības un tuvākā mīlestības pārņemtos cilvēkus tādējādi ar vien spēcīgāk graujot vecos elkus, bet automātiski stiprinot jaunā, pilnīgi brīvā un spēcīgā cilvēka ideālu. „Lai atjaunotu kultūru, paceltu cilvēku uz augstāka pjedestāla jāpārvērtē viss bijušais un jāatrod dzīvīgi impulsi. …
