Viņus vieno augstsirdība un nesamaitāta izpratne par vērtībām. Tāds bija Zvanups, „viņš mācēja uz visu paskatīties perspektīvā”, viņš vērtēja cilvēkus pēc viņu darbiem, nevis pēc vārdiem vai maka biezuma. Tieši viņa morālā „tīrība” arī spēlē galveno lomu, kad viņš krāso torni. Viņš saprata, cik ļoti riskē, atstājot uzrakstu torņa galā, bet tā bija pareizā rīcība un viņš to izdarīja. Tāpat šī izpratne, par pareizo rīcību riska situācijās parādās arī Dzelzapurva tēlā. Viņš bija kontrabandists, ne tāds kādu viņu zīmēja avīžu slejās, bet, principā, nekaitīgs cilvēks, kurš pāri robežai veda tikai „vezimņu dāmu zeķu un drusku pūdera”, bet ķēra viņu visa robežsardze. Bet tad viņš redz, ka upē slīkst sieviete ar bērnu, savukārt drošsirdīgie robežsargi stāv malā un skatās. Dzelzapurvs apzinājās, ka viņu pēc tam arestēs, bet viņš pašaizliedzīgi metās viņus glābt. Tad nu beigās arī viņi ņem līdzīgu galu, Dzelzapurvu apcietina, bet Zvanupu nošauj. Grūti saprast, kāpēc autors šos prātā skaidros cilvēkus soda, bet tā nu tas ir, vienmēr būs kāds, kurš sapratīs citādi un tas nu arī būs tavs gals.
Nobeigumā ir jāuzsver, ka autors neliek tik ļoti lielu uzsvaru uz smalkajām kaitēm savos varoņos, bet tieši tās spēlē galveno lomu atrisinājumā. Tas netiek uzsvērts, bet to ir jāsaprot pašam lasītājam. Katrs no mums ir citāds un ar savām smalkajām kaitēm, bet tās nedrīkst ņemt virsroku pār mūsu dzīvi. Tieši tas būtu galvenais secinājums, pie kura es nonācu, lasot Jāņa Ezeriņa darbus. Nav dūmu bez uguns, tāpēc pirms kritizēt otru, jāizsver savu domu pamatojums.
…
