Būšana par sievieti tika pat dažreiz uzskatīta par neveiksmi, jo viņu spējas netika vērtētas īpaši augstu. Sieviete tika uzskatīta par tikpat labu ka vīrietis, tikai vājums bija viņas prāta spējas – tātad par sievieti atklāti varēja ņirgāties un saukt viņu par dumju. Pamatā tam visam bija uzskats, ka sievietei ir grūtāk pretoties iekārei, bailēm, impulsiem-emocijām, tādēļ tās jāuzmana un jāiegrožo jau no pašas bērnības. Arī mūsdienās pastāv uzskats, ka sievietes vadās pēc intuīcijas, ne racionāliem lēmumiem. Vēl ir interesants fakts, ka no seksuālas baudas deviņas desmitdaļas gūst sieviete.
Aristotelim bijis šis tas sakām arī par bērniem, proti,
bērni, tāpat kā sievietes un vīrieši, ir kādam pakļauti- tēvam. Bērnam piemīt dvēseles dala, tikai tā vel nav nobriedusi, un ir grūti audzināma, līdz ar to bērnus varēja audzinot pielietojot fizisko spēku pēc saviem ieskatiem.
…
