Kas es esmu? Vai dabas daļiņa, vai tikai mazs puteklītis no miljons sev līdzīgajiem, kurš pazūd lielajā plūsmā un salīdzināma ar tām lietām, kas ir uz konveijera lentām? Bet varbūt tomēr es esmu kaut kas varens un vienreizējs – pārāks par visu? Un kas mani vada? Sava iekšējā harmonija ar sevi un pasauli, vai plūsmas straume, bet varbūt uzraugs, kurš vienu cāli atšķiro no otra un noliek tur, kur tam jābūt?
Skatoties mākslas darbus Baraka un Koyaanisqatsi, jo par filmām man negribētos to saukt, bija sajūta, ka esmu nolikta spoguļa priekšā, kur bija jāatver abas acis, lai redzētu to, kas tur priekšā ir – SEVI..…
