Nacionālismu ir ļoti grūti nodefinēt tāpēc, ka nacionālisms, principā, nav ideoloģija. Tas ir kaut kas cits, jo tam nepiemīt savstarpēji saistīts ideju un vērtību kopums. Nacionālisms ir drīzāk doktrīna par to, ka nācijai vai visām nācijām ir jābūt pāspārvaldītām. Nacionālismu ir grūti nodefinēt arī tāpēc, ka nav nevienas valsts iekārtas formas, kurā nevarētu pastāvēt nacionālisma idejas. Vēstures gaitā nacionālisms bija progresīvais un reakcionārais, demokrātiskais un autoritārais, kreisais un labējais. Nacionālisms pastāvēja arābu, ebreju, krievu, britu, spāņu un kanādiešu sabiedrībās.
Nacionālisms kā tāds izveidojās tieši pēc Franču 1789. gada revolūcijas, kad to izmantoja anti-jakobīnu pāvests Augustins Barruels. Vispār par nacionālismu kā par politisko terminu sāka runāt tikai pēc šis revolūcijas, jo tanī laikā nācijas jēdziens arī kļuva par cilvēku kopuma apzīmējumu, kuram piemita kopēja valoda un kopējas teritorija. …
