Vispirmām kārtām ir jānoskaidro, kas ir hronika. Tā ir vēsturisku notikumu hronoloģisks pieraksts, tātad - literārs darbs, kurā dokumentāli attēloti kādi vēsturiski notikumi. Līdz ar to, domājot par literāro tekstu – hroniku (Belševicas), un marginālijām (citātiem no „Indriķa hronikas”), šo divu elementu iekļaušanu dzejas teksta kompozicionālajā organizācijā, top skaidrs dzejnieces mākslinieciskais paņēmiens un mērķis. No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka katra kompozicionālā struktūra – hronika un marginālija – uzlūkojamas un analizējamas šķirti un savstarpēji nesaistīti, taču, izlasot te vienu, te otru, abos atklājas analoģiska aina. Proti, Belševicas teksts datēts ar 1968. gadu, kas Latvijas vēsturē saistās ar Padomju okupācijas laiku, kad cilvēks gan garīgi, gan fiziski tika apslāpēts, ierobežots („Kā greizsirdīga sieva Roma prasa,/ Lai ik uz soļa mīlestību zvēr/ Tai publiski...”), kad kultūras dzīves pārstāvju sīvākais pretinieks bija cenzūra, kura „spiegu acīm lasa/ Starp manām rindām, ka tai nepieder/ Šī sirds, kādreiz tik ļāvīga un naiva”:
„Mūsu upes izžūst.
Mūsu vīri gļēvi.
Sarkstiet, mūsu mazi dēli,
Senis nesarkst tēvi.…
