Apziņas plūsma – ne tikai tēlu atklāšanas metode Virdžīnijas Vulfas romānā „Deloveja kundze”, bet arī sava „es” izzināšanas paņēmiens.
Apziņas plūsma ir tēlojuma paņēmiens, kur rakstnieks ir atteicies no tradicionālām izteiksmes formām, tieši un detalizēti fiksē atkailinātu cilvēku apziņu – spontānas domas, acumirklīgas noskaņas, patvaļīgi atdzīvojušās atmiņu ainas, izvairoties no skaidrojumiem, komentāriem, atlases. Šo metodi veiksmīgi izmantojusi arī Virdžīnija Vulfa savā romānā „Deloveja kundze”, neatkārtojamā stilā atklājot Klarisas Delovejas un Septimusa Vorena – Smita tēlus.
Sākumā šķiet, ka romānam nav sižeta, bet īstenībā tas ir, tikai sadrumstalots kā impresionistu glezna, stāvošs no mums neierastām drumslām. Šīs drumstalas ir nejauši apziņas fragmenti, kas neticami tieši atklāj izmaiņas cilvēku dabā un attiecībās laika gaitā. Romānā atmiņu epizodes klājas viena uz otras, atbalsojas cita citā, tādējādi uzliekot atšķirīgus akcentus it kā iepriekš jau pabeigtam tēla raksturojumam. Katra romāna epizode ir saprotama tikai visu pārējo kontekstā: „Tas bija tik dīvains, tik kluss. Virs satiksmes trokšņa nebija dzirdama ne skaņa. Likās, ka to neviens nevada, ka tas lido, tikai brīvas gribas vadīts. Un tagad, lokoties augšup un lejup, ceļoties augšup visskaidrākajā sajūsmā un priekā, no tā izlija balti dūmi, kas izvirzījās un rakstīja K un A, un R.”
„Deloveja kundze” ir romāns par zaudēto laiku, par zudušā un nekad neiegūtā laika meklējumiem, par to, kas varēja būt, bet nebija.
…
