Runādams par personas galīgo vārdu krājumu, Rortijs precizē, ka tie ir vārdi, kas nosaka, cik tālu varam iet un rīkoties ar valodu; ārpus tiem ir tikai bezpalīdzīga pasivitāte vai vēršanās pie vardarbības.1 Man patīk virziens, kurā autors vedina domāt, ar šī jēdziena palīdzību. Mulsina vien iespējams jēdziena formulējuma precizitāte, jo, manuprāt, neviens vārdu krājums nav galīgs, bet gan tieši otrādi – tie atrodas nemitīgā procesā un mainās līdz ar katru cilvēka jaunu pieredzi, t.i., vārdu krājumi ir bezgalīgas attīstības procesā. Cilvēka vārdu krājums mainās un attīstās līdz ar sabiedrības vēsturisko attīstību. Pārmaiņas sabiedriski politiskajā dzīvē, ekonomikā, zinātnē, tehnikā un kultūras dzīvē rada vajadzību pēc jauniem vārdiem. Tai pašā laikā daļa vārdu kļūst neaktuāli un pamazām zūd. Bet no jauna rodas vairāk vārdu nekā zūd, tāpēc vārdu krājums paplašinās.2 Cits jautājums ir par to, cik daudz no bezgalīgā vārdu krājuma katram no mums dotajā momentā ir atklājies. Cilvēku vārdu krājumi var lielākā vai mazākā mērā pārklāties, taču tie nekad nebūs identiski. …
