Vajadzība šifrēt uzrakstīto (un līdz ar to kriptogrāfija) radās līdzās rakstībai. Senās Indijas, Ēģiptes un Divupes vēsturiskajos dokumentos atrodamas ziņas par šifrēto rakstu sastādīšanas sistēmām un paņēmieniem. Tā seno indiešu manuskriptos ir izklāstīti 64 veidi teksta pārveidošanai, to starpā zīmju rakstīšanas secības jaukšanas noteikumi. Daudzus no šiem veidiem var uzskatīt par kriptogrāfiskiem, tā kā tie nodrošina sarakstes slepenību.
Jūlijs Cēzars izmantoja šifru, kurā, pierakstot tekstu, burtus nobīdīja alfabētā par 3 uz priekšu.
1553. gadā iznāk neliela grāmata "Senjora Belazo šifrs". Viņa ieguldījums ir tajā, ka piedāvāja lietot vārdu vai vārdu grupu kā paroli. Teksta aizkodēšana notika sekojoši. Tika izveidota aizvietojuma tabula, kurā alfabēts sākās ar atbilstoša vārda pirmo burtu. Aizvietojuma tabula ar paroli "Anita" vārda "saule" aizkodēšana izskatīsies šādi "TODFF"…
