Butānas Karaliste ir maza valsts Āzijas dienvidos. Vēsturiski tā ir bijusi viena no visizolētākajām valstīm pasaulē, tomēr kopš 20.gs.60.gadiem tā pamazām ir ielaidusi savā ikdienā internetu, mobilos sakarus un kabeļtelevīziju. Taču valsts attīstība vēl joprojām tiek pārraudzīta, lai modernizācija būtu līdzsvarā ar senajām tradīcijām un kultūru. Pretstatā nacionālā kopprodukta rādītāja idejai, Brunejas Karaliste savu labklājību mēra ar nacionālās kopējās laimes indeksi (Gross National Happiness). Tas ir mēģinājums novērtēt dzīves kvalitātes līmeni, ņemot vērā psiholoģiskās un holistiskās vērtības. Butānā ir izveidota Nacionālās kopējās laimes komisija, kas seko līdzi to principu ievērošanai plānošanā, likumdošanā, politikā un administratīvajā jomā. Šo jēdzienu 1972. Gadā ieviesa toreizējais Butānas karalis Džigme Singe Vanģungs, atbildot uz laikraksta Financial Times komentāru par to, ka Butānas ekonomikas attīstība ir pārāk lēna. Tādā veidā karalis apliecināja, ka iestājas par tādu ekonomikas izaugsmi, kas ir saskaņā ar Butānas unikālo kultūru, kas balstās uz budisma garīgajām vērtībām.
Ar šo stāstu es nevēlos apgalvot to, ka lai izmērītu labklājības līmeni valstī, nedrīkst izmantot rādītāju naudas izteiksmē, bet gan to, ka ne visas sabiedrības vērtības ir izmērāmas materiālajos labumos. Ekonomikas politika vairs nedrīkst būt vērsta tikai uz bezgalīgu izaugsmi, tai ir jābūt saskaņā ar sabiedrības vērtībām, kultūru, tradīcijām, dabu un citiem vides aspektiem.
…
Tautsaimniecības mērķis ir ilgtspējīga attīstība. Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt visas sabiedrības labklājību šodien, taču tādā veidā, lai tā neapdraud labklājību nākotnē. Mūsu centieni panākt laimīgu dzīvi tagad nedrīkst apdraudēt mūsu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu iespējas dzīvot pilnvērtīgi. Pretējā gadījumā tautsaimniecība vairs nebūs ilgtspējīga, kā tas ir skaidri definēts tās mērķī.
