Gribētu sākt ar to, ka Rūdolfs Blaumanis ir bijis izcils cilvēks, ne velti pirms pāris gadiem veiktajā aptaujā viņš tika atzīts par visu laiku 3. ietekmīgāko cilvēku, kas dzīvojis Latvijā. Rakstnieka izteikto atziņu „Dimants tikai tad staro, kad viņš stāv gaismā”, mēģināšu skatīt no 3 aspektiem. Bet pirms tam īsa R.Blaumaņa biogrāfija un dimanta simboliskās nozīmes skaidrojums.
Rūdolfs Blaumanis bija latviešu prozaiķis un dramaturgs. Dzimis Vidzemē, Ērgļu muižā 1863. gadā. Mācījies Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā (1875-1881). Pirmā publikācija 1882. gadā vācu valodā. Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis (1885-1887). Pēc tēva nāves no 1894. gada periodiski dzīvojis gan vecāku mājās Ērgļu pagasta Brakos, gan Rīgā, kur strādājis vairākos tā laika preses izdevumos „Zeitung für Stadt und Land”, „Mājas Viesis”, „Dienas Lapa”, „Latvija”, izņemot 1902.-1903. gadu, kad vadījis latviešu laikraksta „Pēterburgas Avīzes” satīras pielikumu „Purva malā” Pēterburgā. 1907. gada vasarā uzliesmo tuberkuloze. Miris 1908. gadā Somijā, Takaharju (tag. Punkaharju) sanatorijā. Izcilākie darbi, ko R.Blaumanis sarakstījis, novele „Nāves ēnā”, lugas „Skroderdienas Silmačos”, „Indrāni”, „Ugunī” un „Trīnes grēki”.
