Šajā esejā es centīšos atklāt savas domas kāpēc bieži ar vārdiem vien nepietiek un, ka liela nozīme komunicējot ir arī lingvistiskajiem un ekstralingvistiskajiem aspektiem, neverbālajai komunikācijai un konteksta nozīmei saziņā.
Rakstot vēstules, lai lasītājs labāk saprastu, ko rakstītājs ir domājis vai kā ir juties, vēstulē tiek iesaistīts, tas ko cilvēks ir redzējis vai kā ir izpaudusies viņa rīcība. Piemēram, lai izteiktu mīlestību, vēstulē, tas nav jāizsaka vārdos, pietiek ar to, ka uzraksta: „Bija viens skats, kuru tā būtu gribējies attēlot! To, kā Marinočka ar diviem puķu pušķiem roķelēs straujā (tēta) gaitā steidzās uz mājām un, kad viņai jautāja, kam tās puķītes nes, atbildēja: tētiņam,” [2;170] ar šīs rīcības aprakstu tēvs saprot, ka meita viņu ļoti mīl.…
