1922. gadā tika publicēta Laicena apcere “Dzejas principi”, kuru varētu uzskatīt par visu kreisi noskaņoto dzejnieku manifestu. Laicens savos pirmajos divos krājumos atklājās kā tradicionāls un ļoti viduvējs liriķis. Krass lūzums notika 1920. gadā, kad iznāca viņa trešais krājums - “Karavāne”, kam sekoja “Semafors”, “Berlīne” (abi 1924. gadā) un mazais, austrumnieciski ornamentētais mīlestības lirikas krājumiņš “Ho-Taī“(1922). Tajos apkopoti Laicena spožākie dzejas darbi, kuros viņš burtiski sadragāja ierastās dzejas struktūras, pievērsdamies verlibram, eksperimentēdams ar rindu un vārdu grafisko izkārtojumu, manipulēdams ar plakātiskiem saukļiem (acīm redzamā Majakovska ietekmē) un bezmaz terorizēdams lasītāju ar savu fantastisko paštaisnības apziņu. …
