Parastā egle

Egļu audzes aizņem 14,4% no Latvijas mežu kopplatības. Ciršanas vecums – 81 gads. Koksni izmanto būvniecībā, galdniecībā, celulozes ražošanai, kā arī mūzikas instrumentu izgatavošanai.

Egle ir mūžzaļš koks, kuru vairāk nekā citus apdziedam un godājam. Šajos laikos ziemassvētku rotai nereti izvēlas no tālām zemēm ieceļojušu kociņu, bet vai prātīgāk nebūtu doties uz mežu un svētkus ievadīt ar eglītes meklēšanu. Protams, nedrīkst cirst egles, kuras aug labvēlīgos apstākļos un pēc daudziem gadiem izaugs par lieliem un spēcīgiem kokiem, bet izvēlēties sev vēlamāko vajadzētu no tām, kas aug ceļmalās, grāvjos un uz stigām.
Egle ilgstoši var augt citu koku paēnā. Sastopamas daudzas tādas, kas, būdamas nomāktas, vairāku gadu desmitu laikā pastiepušās tikai pāris metru garumā, bet pēc nevēlamo “kaimiņu’’ izciršanas, ik gadu kļuvušas augstākas pat par veselu metru. Tādēļ egles apkārtmērs nav izmantojams par tās vecuma mēru
Egle ir visražīgākā no mūsu kokiem. Audzes produktivitāti novērtē pēc koksnes pieauguma uz hektāru viena gada laikā. Vidēji egļu meži dod 8,8 kubikmetri koksnes, bet ļoti labas audzes – pat 15 kubikmetri gadā.
Egle ir vizuāli pievilcīga gan vasarā, gan ziemā. Lai cik veca tā arī nebūtu, stumbrs saglabā slaidumu un galotne smailumu.
Egles skujas pa vienai ar zaru savieno pamatnīte, kas līdzīga mazam spilventiņam.
Pēc 6-8 gadiem skujas nobirst, bet pamatnes paliek
zaros, padarot tos grumbuļainus. skujas
apgaismotajiem zariem ir tumši zaļas un rombiskas -
t. s. ’’gaismas’’ skujas, bet apēnotājiem – bālākas un
plakanas – t. s. ’’ēnas’’ skujas. Ja
eglīte, kurai ir tikai ’’ēnas’’ skujas,…