Secinājumi
Noskatoties Džo Raita filmu „Anna Kareņina” un pēc tam izlasot Ļeva Tolstoja romānu „Anna Kareņina” radās duālas sajūtas par to, jo itkā režisors no Ļeva Tolstoja ir paņēmis galveno sižeta līniju. Reāli arī domājot, filmā nevar iekļaut 961 lappušu garu romānu iekļaujot dažādas nianses, tāpēc ietverts ir galvenais. Godīgi sakot, tie cilvēki, kas ir noskatījušies tikai filmu, varētu domāt, ka viss stāsts ir tikai par Annu Kareņinu, neiedomādamies, ka romāns ir proporcionāli sadalīts Annas Kareņinas dzīve un otra ir Levina dzīve, varbūt to īsti nevar pamanīt, jo Annas tēls ir izveidots skarbāks, skandalozāks. Noskatoties filmu, man iekšēji bija dusmas uz Annu, jo viņa man likās tāda egoistiska, riebīga, vispār kad krāpa vīru, dažbrīd likās, ka aizmirst par savu dēlu. Bet savā ziņā var saprast Annu, ka viņa izvēlēs riskēt un izvēlēties mīlestību, laimi, nevis drošu un stabilu nākotni. Mūsdienās šī tēma arī ir aktuāla, raisa duālas izjūtas starp īstu mīlestību vai vienkārši stabilitāti un drošību. Es domāju katrai mūsdienu sievietei jāņem piemērs no Annas, ka jāseko savai sirdij, kas dara laimīgu, nedomājot ko apkārtējie teiks, teiksim riskēt, sekot savam liktenim
…
