Čaka dzejolī „Rīgai” jūtama uz priekšu ritošā laika ideja. Jo Čaks runā par novecošanu, laika ietekmi uz cilvēku un pasauli. („Laiks manu līķi pārklās ielu smakām”, „Kad mana miesa iesāks lēni trūdēt”)
Telpa ir ierobežota – tā ir Rīga, kas mainās līdz ar laiku.
Jūtams Čaka („Es” iekšējās izjūtas) maksimālisms – viņš vēlas saplūst ar Rīgas bruģi pēc savas nāves, vēlas būt blakus, šķiet – ja Čaks kādu vai kaut ko mīl, tad līdz pat matu galiem, ja strādā – līdz pilnīgam spēku izsīkumam, ja kaut ko vēlas – darīs visu, lai tas izdotos. …
